runīgs

Latvian

Etymology

From runa (“talk”) +‎ -īgs.

Adjective

runīgs (definite runīgais, comparative runīgāks, superlative visrunīgākais, adverb runīgi)

  1. talkative (who enjoys, tends to talk a lot, who enjoys having conversations)
    runīga večiņa ― talkative old lady
    Eduards šai vakarā bija neparasti runīgs ― Eduards that evening was unusually talkative
  2. (figuratively) significant, meaningful (such that it expresses something, from which something can be deduced)
    Elna paspieda vīra roku, un jau viņai likās, ka šis viens rokasspiediens bijis pārāk runīgs ― Elna shook her husband's hand, and already it seemed to her that that one handshake was too meaningful (lit. talkative)

Declension

Indefinite declension (nenoteiktā galotne) of runīgs
masculine (vīriešu dzimte) feminine (sieviešu dzimte)
singular
(vienskaitlis)
plural
(daudzskaitlis)
singular
(vienskaitlis)
plural
(daudzskaitlis)
nominative runīgs runīgi runīga runīgas
genitive runīga runīgu runīgas runīgu
dative runīgam runīgiem runīgai runīgām
accusative runīgu runīgus runīgu runīgas
instrumental runīgu runīgiem runīgu runīgām
locative runīgā runīgos runīgā runīgās
vocative — — — —

Synonyms

Derived terms