īgns

See also: IGNs

Latvian

Etymology

From the same stem as the verb īgt (“to be sullen, surly, angry”) with an extra suffix -n.[1]

Pronunciation

  • IPA(key): [îɡns]

Adjective

īgns (definite īgnais, comparative īgnāks, superlative visīgnākais, adverb īgni)

  1. morose, gloomy, sullen, surly, somewhat angry (who behaves in an unfriendly, unpleasant way, who is dissatisfied with something)
    būt vienmēr īgnam ― to be always sullen
    Andrejs bija kļuvis īgns un rupjš ― Andrejs had become surly and rude
  2. which shows or reveals such feelings
    īgns skatiens ― surly look, petulant frown
    runāt īgnā balsī ― to speak in, with a surly, indignant voice

Declension

Indefinite declension (nenoteiktā galotne) of īgns
masculine (vīriešu dzimte) feminine (sieviešu dzimte)
singular
(vienskaitlis)
plural
(daudzskaitlis)
singular
(vienskaitlis)
plural
(daudzskaitlis)
nominative īgns īgni īgna īgnas
genitive īgna īgnu īgnas īgnu
dative īgnam īgniem īgnai īgnām
accusative īgnu īgnus īgnu īgnas
instrumental īgnu īgniem īgnu īgnām
locative īgnā īgnos īgnā īgnās
vocative — — — —
Definite declension (noteiktā galotne) of īgns
masculine (vīriešu dzimte) feminine (sieviešu dzimte)
singular
(vienskaitlis)
plural
(daudzskaitlis)
singular
(vienskaitlis)
plural
(daudzskaitlis)
nominative īgnais īgnie īgnā īgnās
genitive īgnā īgno īgnās īgno
dative īgnajam īgnajiem īgnajai īgnajām
accusative īgno īgnos īgno īgnās
instrumental īgno īgnajiem īgno īgnajām
locative īgnajā īgnajos īgnajā īgnajās
vocative īgno, īgnais īgnie īgno, īgnā īgnās

References

  1. ^ Karulis, Konstantīns (1992), “īgt”, in Latviešu Etimoloģijas Vārdnīca [Latvian Etymological Dictionary]‎[1] (in Latvian), Rīga: AVOTS, →ISBN